Basketbolistu psihiskās noturības un vispārējās pašefektivitātes pilnveide snieguma paaugstināšanai. Promocijas darbs

Mūsdienās cilvēki reti sacenšas prieka un aktīvas atpūtas pēc. Pasaulē, kurā mēs dzīvojam šodien, cilvēki šķietami vairāk vēlas gūt panākumus un uzvarēt. Iespējams, apziņa, ka esi labākais, spēcīgākais vai gudrākais, mūs aizrauj un liek neatlaidīgi tiekties pretī uzvarām. Tehnoloģiju nepārtraukta attīstība paaugstina sportisko rezultātu latiņu līdz nebijušiem augstumiem. Šajā straujo pārmaiņu un izaicinājumu laikmetā sportisti bieži vien nonāk paaugstinātas spriedzes apstākļos, kas būtiski ietekmē viņu sniegumu. Augstas klases sportisti ir sapratuši, ka uzvaras formula sevī ietver daudz vairāk nekā tikai labu tehnisko, fizisko vai taktisko sagatavotību. Sportistam saskaroties ar grūtībām vai nonākot stresa situācijās, rezultātu var izšķirt prasme regulēt savas pozitīvās un negatīvās emocijas. ASV pētnieki veicot vairākas intervijas ar augstas klases sportistiem, treneriem un sporta psihologiem, 2002. gadā nāca klajā ar terminu – psihiskā noturība, kuru skaidroja kā „iedzimtu vai izveidotu psiholoģisku pārsvaru pār savu pretinieku, kas palīdz saglabāt neatlaidību, pārliecību par savām spējām un efektīvi darboties paaugstinātas spriedzes situācijās sacensību atbildīgākajos brīžos” (Jones, Hanton & Connaughton, 2002, p. 209). Spēja kontrolēt savas emocijas un pielietot savas prasmes paaugstinātas spriedzes situācijās nošķir labus sportistus no izciliem. Pie šāda secinājuma 2009. gada pētījumā nonāca Gučiardi (Gucciardi), Gordons (Gordon) un Dimmoks (Dimmock), kuri psihiskās noturības jēdzienu attiecināja uz sportistiem, kuriem piemīt pārākas psihiskās iezīmes. Viņuprāt, ja sportistu fiziskā, tehniskā un taktiskā sagatavotība ir vienādā līmenī, tad šīm psihiskajām iezīmēm ir noteicošā loma uzvaras vai zaudējuma gadījumā. Ir svarīgi atzīmēt, ka sportistam nepieciešamo raksturīpašību un iezīmju attīstīšana nemazina fiziskās un tehniskās sagatavotības lomu treniņu un sacensību procesā. Sportists, kurš ir apveltīts ar labiem fiziskiem dotumiem, spējām un ir ieguvis sportam nepieciešamās tehniskās prasmes, uzlabojot savus psihiskās noturības rādītājus, var kļūt vēl labāks un palielināt savas izredzes sacensībās gūt stabilus panākumus ilgtermiņā. Zinātniskajā literatūrā psihiskā noturība ir bieži pētīts jēdziens, kuram ir vairākas definīcijas. Daži sporta psihologi sportista psihisko noturību sacensību laikā saista ar psihisko regulāciju – sportista prasmi atslābināties un regulēt gan psihiskās spriedzes ietekmi, gan savu psihoemocionālo stāvokli un uzvedību (Weinberg et al., 2011). Paši sportisti psihiskās noturības stāvokli definē atšķirīgi: kā spēju ilgstoši saglabāt koncentrēšanās spējas paaugstinātas spriedzes apstākļos, kā māku kontrolēt savas emocijas un ietekmēt situāciju spriedzes apstākļos (Nicholls et al., 2011). Intereses pieaugums sporta zinātnē par psihiskās noturības jēdzienu liecina par šī fenomena nozīmi sporta psihologu, treneru un pašu sportistu vidū. Sportistam saskaroties ar izaicinājumu, rodas pārdomas par to, vai izdosies pārvarēt grūtības un sasniegt savu mērķi. Ja izaicinājums tomēr ir pārāk grūts un tiek apšaubītas savas spējas tikt ar to galā, rezultātā sportists padodas un cieš sakāvi. Pētījumi norāda uz to, ka psihiskā noturība ietekmē sportistu rezultātu sacensībās (Gucciardi & Gordon, 2009). Kanādas un ASV zinātnieka Alberta Banduras pašefektivitātes jēdziens tika izstrādāts sociāli kognitīvās teorijas ietvaros (Perepjolkina et al., 2015). Saskaņā ar A. Banduras pašefektivitātes teoriju, cilvēka pašefektivitāti galvenokārt veido četri atšķirīgi faktori: personiskie sasniegumi, citu cilvēku pieredze, verbāla pārliecināšana, fizioloģiskās ierosas uztvere un interpretācija (Bandura, 1977). Sportista pašefektivitātes attīstību veicinošs faktors ir pagātnes personiskie sasniegumi, kuros cilvēks ir veicis kādu konkrētu uzdevumu. Pēc tam, kad cilvēks ir izpildījis šo uzdevumu, viņam rodas pārliecība par saviem spēkiem un ticība par to, ka līdzīgus uzdevumus spēs paveikt arī nākotnē (García & Zubiaur, 2019). Citu cilvēku pieredzes analīze ļauj redzēt vai iztēloties, kā citi cilvēki ar līdzīgām spējām gūst panākumus (Rowland et al., 2019). Verbālā pārliecināšana sevī ietver kāda ietekmīga cilvēka sniegtos norādījumus, kuri palīdz sportistam efektīvi izpildīt kādu darbību (Rubio et al., 2018). Fizioloģiskās ierosas uztvere un interpretācija atspoguļo sportista emocionālo stāvokli. Pozitīvas emocijas un labs garastāvoklis veicina pašefektivitātes izjūtu, tādā veidā palīdzot sportistam pārvarēt neveiksmes un meklēt problēmu risinājumus, un pretēji; ja sportists ir nomākts un pārslogots, tas var traucēt koncentrēties mērķu sasniegšanai, veicināt trauksmi un izraisīt enerģijas zudumu (Byl & Naydenova, 2017). Mūsdienu sporta zinātnē pašefektivitātes jēdziens ir viens no plašāk pētītajiem jēdzieniem (Rubio et al., 2018; Byl & Naydenova, 2017). To var izskaidrot ar sporta attīstību kopumā, kur augstākā līmeņa sacensībās rezultātu var izšķirt sekunžu simtdaļas. Basketbols ir tehnisks un dinamisks sporta veids, kas prasa no spēlētājiem spriedzes apstākļos ātri novērtēt situāciju un pieņemt pareizu lēmumu, tādēļ spēlētāju sagatavošanas procesā ir nepieciešams pievērst uzmanību psiholoģiskās sagatavošanas aspektam. Dažāda līmeņa basketbola sacensībās tiek novērots, ka spēlētāji bieži pieļauj kļūdas tieši psiholoģisku iemeslu dēļ. Pirms sacensību trauksme, bailes pieļaut kļūdas, grūtības koncentrēt savu uzmanību spēles atbildīgākajos brīžos un nespēja pārvarēt neveiksmi ir tikai daži aspekti, kuri būtiski ietekmē spēlētāju sniegumu. Kopumā treneri apzinās, ka spēlētāju psiholoģiskā sagatavotība ir ļoti svarīgs aspekts, lai gūtu rezultātu, taču praksē ļoti maz kas tiek darīts darbā pie šī aspekta pilnveides. Pēdējās desmitgadēs sporta psiholoģijā ir uzkrāta ne tikai plaša teorētiskā un zinātniskā datubāze, bet arī strauji attīstījusies uz pētījumiem balstīta praktiskā darba pieeja (Vazne et al., 2022). Arvien vairāk dažādu sporta veidu treneri visā pasaulē atzīst, ka sportisti var iemācīties un attīstīt nepieciešamās psiholoģiskās prasmes, lai gūtu panākumus sportā. Psiholoģisko prasmju treniņa mērķis ir palīdzēt sportistiem tikt galā ar treniņu un sacensību procesa izaicinājumiem. Starp šādiem izaicinājumiem ir, piemēram, saglabāt mieru paaugstinātas spriedzes situācijās un sacensību izšķirošajos brīžos, rehabilitācijas procesā pārvarēt bailes no atkārtotas traumas vai uzlabojot treniņu kvalitāti, apzināti pildot nepieciešamos uzdevumus, līdz tos varēs efektīvi izpildīt neapzināti. Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) mūsdienās ir viens no visvairāk pētītajiem un efektīvākajiem terapijas veidiem. Adaptējot KBT sporta kontekstam, tas var tikt uzskatīts par kognitīvi biheiviorālo treniņu (Gustafsson & Lundqvist, 2016), kura ietvaros sportisti koriģē savus uzvedības modeļus, tādējādi uzlabojot savu sportisko sniegumu un labklājību. Apzinātības prakse kā viens no KBT instrumentiem ir efektīvs līdzeklis sportistu trauksmes mazināšanā (Mumford, 2015), paškontroles veicināšanā (Gould & Maynard, 2009), rehabilitācijas procesā (Wood et al., 2016), kā arī sportiskā snieguma veicināšanā (De Petrillo et al., 2009). Pamatojoties uz iepriekšminēto, tika noteikta promocijas darba tēma: „Basketbolistu psihiskās noturības un vispārējās pašefektivitātes pilnveide sasniegumu paaugstināšanai.”

Récupéré en direct depuis OpenAlex et désinversé. Les résumés ne sont pas conservés dans cette base de données : les index inversés représentent 8,6 Go des 9,3 Go de texte de la base, et le serveur dispose de 13 Go libres.